Confessio Fraternitatis

 

vai

 

Visu godātās Rozes un Krusta augsti slavējamās Brālības Atziņas, kuras rakstītas Eiropas visu skoloto vīru zināšanai. [1]

(Kasela, 1615.g.)

 

 

Tas viss, saistībā ar mūsu Brālību, kas darīts visiem zināms ar iepriekš izdotās Fama [2] palīdzību, lai nav pieņemts un uzskatīts kā niecība un izdomājums vai, vēl vairāk, kas radies it kā mūsu personīgās gribas un ieskatu dēļ.

 

Kad pasaule sasniedz Sestdienas priekšvakaru, noslēdz savu periodu, citādiem vārdiem sakot – apgriezienu, kad tā steidzas pie sava sākuma, tad neviens cits, kā Dievs Jehova, pagriež Dabas gaitu, un tad viss, kas tika gūts par lielu pūļu un nenogurstoša darba cenu, atveras tiem, kam nav par to nekādu ziņu, nedz pat vienkāršas izpratnes. Tiem, kuri pēc brīvas gribas to vēlas, tas tiek ielikts it kā ar spēku, tāpat kā tiem, kuri tam pretojas, lai dievbijīgo dzīvi atvieglotu no nastas un aizsargātu no nepastāvīgās Fortūnas sitieniem, bet ļaunajiem - vairotu un palielinātu tiem piemītošo ļaunumu un tam sekojošo sodu.

 

Kaut arī mūs pašus neviens nevar turēt aizdomās par vismazāko ķecerību vai ļauniem nodomiem pret pasaules Varu, mēs atmaskojam no Austrumiem un Rietumiem (saproti: no Muhameda un Pāvesta) nākošo neslavu, vērsto pret Kungu mūsu Jēzu Kristu, un pēc savas labās gribas sniedzam un atklājam Romas impērijas augstākajam vadītājam savas lūgšanas, noslēpumus un dižos dārgumus.

 

Tomēr uzskatījām mēs par ērtu un vērtīgu visu zinātnieku dēļ, dažas lietas izskaidrot un pievienot klāt tam noslēpumainajam, kas tika izklāstīts Fama, kā arī zināmu iemeslu dēļ, tika izlaists, cerot iegūt vēl vairāk domubiedru un labvēļu.

 

Kas gan saistās ar Filozofijas pilnveidošanu un izmainīšanu, tad mēs ne reizi vien (bet cik nepieciešams uz šo brīdi) esam teikuši, ka tā ir slima un daudzviet trūcīga, un lai arī lielā mērā tiek apgalvots, it kā tā (nezinām, kāpēc) ir stipra un vesela, mēs nemaz nešaubāmies, ka tā savai pēdējai izelpai un nāvei ir tuva.

 

Bet, kā visiem zināms, tai pašā vietā, kur rodas agrāk nenojausta slimība, tur Daba pati piemeklē atbilstošu līdzekli, un tāpēc, tik daudzu kaišu dziedināšanai, ar kādām slimo Filozofija, atradīsies ne pārmērīgi apgrūtinošas zāles, piemērotas arī mūsu Tēvijai, kurām pateicoties, tā atjaunosies un sevi no jauna parādīs.

 

Mēs atzīstam ne citu kādu Filozofiju, kā to, kura ir visu fakultāšu, zinātņu un mākslu virsotne, summa, pamats un priekšmets, un kura, ja domājam par mūsu gadsimtu, sevī nes daudz no Teoloģijas un Medicīnas, bet maz no Jurisprudences, un cītīgi pēta Debesis un Zemi, bet, runājot īsi, pienācīgā mērā sludina un pauž Cilvēku, par ko visiem zinātniekiem, kuri vēlēsies brālīgi mums piebiedroties, mēs atklāsim noslēpumus, brīnišķīgākus par kuriem tie agrāk nebūs zinājuši un nojautuši, jo nav bijis tam ne ticības, ne vārdu.

 

Tāpēc, izsakoties īsi, esam apņēmušies visādi censties, ne tikai lai izbrīnītu visus ar savu aicinājumu un ziņojumu, bet lai katrs zinātu, ka uzskatām par pareizu nodot daudziem zināšanas un ziņas par noslēpumiem, lai cik lielā mērā mēs tos noslēgtus turētu.

 

Mums jāatceras un jātic tam, ka šis mūsu, nevienam negaidītais piedāvājums, ierosinās daudzveidīgas domas cilvēkos, kuriem Miranda sextae aetatis [3] vēl nav zināmi un kurš tā iemesla dēļ, ka pasaule plūst, godina lietas, kuras ir, vienlīdzīgas tagad esošām, un jebkura mūslaiku nejēdzība tām ir par klupšanu, līdz ar to viņi brien pa pasauli kā aklie, kuri pat Saulainā dienā var izšķirt un izzināt lietas tikai ar taustes palīdzību.

 

Kas skar pirmo daļu [4], tad mēs domājam, ka mūsu Kristīgā Tēva pārdomas, zināšanas un pētījumi (par visu to, kas no pasaules sākuma tika izgudrots, atklāts, radīts, uzlabots un līdz šai dienai izplatīts un uzpotēts, vai tas ir Cilvēka Saprāts, Dievišķās Atklāsmes palīdzība vai Eņģeļu un Garu kalpošana, vai saprāta attapība, vai ilgstošu novērojumu, iemaņu un pieredzes ceļš), visi šie viņa darbi ir tik brīnišķīgi, lieliski un diži, ka pat, ja zustu visas grāmatas, ja ar Dieva ziņu aizietu bojā visi raksti et totius rei literariae [5], tad pēcnācēji tikai pateicoties tiem vien, spētu likt jaunu pamatu un sliet jaunu Patiesības balstu un cietoksni, ko būtu paveikt ērtāk, nekā ārdīt un pamest veco neglīto ēku, paplašināt priekštelpu vai cirst logus istabās, vai pārbūvēt durvis un pārejas, visā paklausot savai iegribai.

 

Kam gan tas nešķistu pieņemami, ka viss šis būtu paziņots visiem un katram, un netiktu saaudzēts un glabāts kopš šā brīža, gluži kā dārgas rotas, līdz noteiktajam termiņam?

 

Vai patiesi negribēsim ar visu sirdi piekļauties un pielipt pie vienotās patiesības (kādu cilvēki tik ļoti meklē uz melu takām un līkumotiem ceļiem), ja Dievam būtu vēlme priekš mums aizdedzināt sesto Candelabrum [6]? Vai ne par labu tas tiktu uzskatīts, ja mums vairs nevajadzētu mocīties un ciest bada, nabadzības, kaišu un vecuma dēļ?

 

Vai nebūtu vērtīgi jebkuru stundu dzīvot tā, it kā tu dzīvotu jau kopš gadsimta sākuma, un dzīvosi nākotnē, līdz pat tās beigām?

 

Vai nebūtu brīnišķi uzturēties tādā vietā, lai tautas, kas dzīvo Indijā, Gangas Upes otrā pusē, nevarētu noslēpt no tevis nevienu noslēpumu, nedz tie, kas dzīvo Peru – turēt noslēpumā savus padomus?

 

Vai nav vērtīgi - lasīt vienotā grāmatā, turklāt apzināt un atcerēties visu to, ko smelt un apgūt var no visām citām grāmatām, kuras agrāk bijušas un šajos ir laikos izdotas, un kuras vēl tikai būs?

 

Cik gan saldi būs, ja sāksi dziedāt tā, ka ne klintis aizkustināsi, bet gan pērles un dārgakmeņus, ne zvērus pievilināsi, bet garus, ne Plutonu saviļņosi, bet zemes valdniekus.

 

Ak, ļaudis! Dieva padoms lēmis pavisam citādi, nospriežot šajos laikos pavairot un palielināt mūsu Brālību, kam ķeramies mēs klāt ar tādu prieku, ar kādu agrāk saņēmām šo dižo dārgumu, mums esot bez nopelniem, bez cerībām un domām par to, - un tagad ar tādu pašu uzticību domājam laist viņu lietā, no kā nespēs mūs novērst nedz žēlums, nedz līdzcietība pret mūsu bērniem (kādi starp Brālības locekļiem mums ir), jo mēs zinām, ka nejaušu īpašumu nevar nedz mantot, nedz arī kā citādi piesavināt.

 

Ja gan kāds, no citas puses, sāks sūdzēties par mūsu patvaļu, ka mēs brīvi un nešķirojot izdalām savus dārgumus, nedodot priekšroku dievbijīgiem, mācītiem un viediem, dižciltīgām personām vienkāršu cilvēku priekšā, - tādiem mēs neko neiebildīsim, jo tas nav vienkāršs un viegls darbs, sacīsim tikai, ka mūsu Arcana [7] ir atvērti un zināmi nebūt ne visiem, kaut arī Fama ir nākusi klajā jau piecās valodās un pieejama katram, jo mēs zinām, ka neprašas un stupida ingenia [8] neiedomāsies to izzināt un veltīt tai rūpes.

 

Mēs gan novērtējam un uzzinām par to labajām īpašībām, kas stājas Brālībā ne ar cilvēcisku centību, bet ar mūsu atklāsmju un parādību mēru, tāpēc tūkstoti reižu var necienīgie saukt un kliegt, tūkstoti reižu klauvēt pie mums un piedāvāt sevi, jo Dievs slēdzis mūsu dzirdi, lai mēs tos nedzirdētu, un ietinis mūs mākoņos savos, lai tie nespētu pret mums, viņa vergiem, veikt vardarbību; un tā mēs paliekam nevienam neredzami un nezināmi, ja nu vienīgi kādam ir acis līdzīgas ērgļu acīm.

 

Bija vajadzīgs radīt Fama, pieejamu katram viņa dzimtajā valodā, lai neizrādītos apdalīti un lai nešķistu, ka atņemtas zināšanas par patiesību visiem tiem, kurus Dievs (neskatoties uz viņu neizglītotību) nav izslēdzis no šīs Brālības svētlaimes, kuru vajag sadalīt pakāpēs, līdzīgi politiskai kārtībai, kāda ir Damkaras [9] iedzīvotāju vidū Arābijā, kura visai atšķiras no esošās starp pārējiem arābiem, jo to pārvalda nedaudzi viedie un saprātīgi ļaudis, kuriem valdnieks atļāvis izdot īpašus likumus. Līdzīgi arī mums Eiropā būtu jāiedibina pārvaldīšanas kārtība (kuras aprakstu atstāja mums mūsu Kristīgais Tēvs), kad vajadzēs tam notikt un īstenoties; un no tās dienas mūsu Taure visu zināšanai ieskanēsies skaļi un dārdoši, lai tas, par ko tagad slepus apgalvo nedaudzi, tēlos un figūrās, tiktu pavēstīts brīvi un atklāti, un ar sevi pildītu visu pasauli. Un kā agrāk daudzi dievbijīgi ļaudis, izmisumā slepeni dzēlīgi runāja par Pāvesta Tirāniju, ar lielu dedzību un nebijušu degsmi gāza zemē Pāvestu no vācu troņa un ar kāju bradāja, tā pēdējais viņa kritiens ir līdz šim atlikts, un viņa liktenis - būt plosītam driskās ar nagiem, un viņa ēzeļa kliedziens noslāpējams ar jaunu balsi. Un par to, kā mēs zinām, pietiekami un atklāti ir atvērts daudziem zinātniekiem Vācijā, kam par liecību kalpo to raksti un slepenie apsveikumi.

 

Tagad varētu mēs izklāstīt un aplūkot visu, kas atgadījies 1378.gadā pēc Kristus piedzimšanas, kurā dzimis mūsu Kristīgais Tēvs, līdz šai dienai, un izstāstīt, kādas izmaiņas šajā Pasaulē viņš redzēja savas dzīves simtu sešos gados, un ko novēlēja mūsu Brālībai pārdomāt pēc savas svētlaimīgās nāves. Bet saīsinātais izteiksmes veids, pie kāda pieturēties mēs uzņēmāmies, attur mūs no tā, līdz būs tam piemērotāki laiki. Tagad - visiem tiem, kas nenicina mūsu pagātni, pietiks arī ar to, ko esam garāmejot minējuši, lai atvieglotu tiem ceļu uz ciešāku pazīšanos ar mums.

 

Ja kam dots redzēt un personīgai apmācībai izmantot dižos burtus un zīmes, kuras Dievs uzrasējis uz Debess un Zemes svētnīcas, un ne reizi vien atjaunojis, mainot pasaules Lielvaras - tas, kaut arī pats to nezina, jau pieder mums. Bet tā kā mums zināms, ka tāds nenoniecinās mūsu aicinājumu, tad lai viņš atliek jebkuras bailes, jo mēs solām un runājam atklāti, ka neviena vaļsirdība un cerība netiks piemānīta, ja kāds, zem noslēpuma zīmoga, vērsīsies pie mums un vēlēsies mūsu Brālību.

 

Bet liekuļiem un tiem, kas meklē ko citu, bet ne gudrību, mēs tagad paziņojam un liecinām, ka nav iespējams mūs atklāt vai nodot, un vēl jo vairāk mūs pazudināt, ja tāda nav Dieva Griba, bet paši viņi noteikti tiks pakļauti sodam, kā par to sacīts mūsu Fama, un kritīs viņi par upuri paši saviem bezdievīgajiem nodomiem, bet mūsu dārgumi paliks neskarti, kamēr vien neatnāks Lauva un nepieprasīs tos sev, lai, tos ņemot, izmantotu savas karalistes nocietināšanai.

 

Šeit mums nāktos sacīt un darīt visiem zināmu, ka Dievs ir lēmis cieši un nemainīgi - pasaulei, pirms tās bojā iešanas, kas drīz sekos, dāvāt un nosūtīt tādu patiesību, gaismu, dzīvību un slavu, kādu Ādams, pirmais cilvēks, bija zaudējis vēl Paradīzē, dēļ kā viņa pēcnācēji un arī viņš pats, tika iegrūsts un gremdēts ciešanās.

 

Un tad zudīs un izbeigsies visvisāda verdziskā zemošanās, liekulība, meli un tumsa, kas griežoties lielajai Pasaules lodei, pakāpeniski nonāca Cilvēku Mākslās, Darbos un Lielvarās, tādā veidā tos ne mazums aptumšojot, jo radīja tik milzīgu daudzumu dažādu melīgu uzskatu un ķecerību, ka pat viedie ir apgrūtināti izvēlē un nevar atpazīt vienus no otriem, jo no vienas puses, mēdz tos turēt un maldināt Filozofu un zinātnieku autoritāte, no citas atkal – apstiprinātie pētījumi. Un cik ātri visa tā vietā tiks iedibināti pareizi un uzticami likumi, tik ātri to veikušie izpelnīsies dižu pateicību, tomēr par visu minēto darbu jāpateicas žēlastībai, kura sūtīta mūsu gadsimtam.

 

Tā kā mēs labprāt atzīstam, ka daudzi cienīgi vīri ar saviem rakstiem visai sekmē Reformācijas tuvināšanos, tad nevēlamies piesavināties šo godu sev, it kā mums vieniem tiktu uzticēts un uzdots tik dižens darbs. Bet mēs liecinām un atklāti sludinām, sekojot Kungam mūsu Jēzum Kristum, ka, ātrāk akmeņi pacelsies augšup un piedāvās savu palīdzību, nekā Dieva padoma izpildītāji un darītāji būs nepietiekošā daudzumā.

 

Bez tam, Kungs Dievs jau ir sūtījis atsevišķus vēstnešus, kuri liecina par Viņa Gribu, tas ir, dažas jaunas Zvaigznes, kuras parādījās un ir redzamas Debesu jumā Serpentario un Cygno, kas vēstī un dod par sevi zināt katram, ka viņi ir vareni svarīgu notikumu Signaculae [10]. Tā slepenie raksti un simboli kalpo visām lietām, kuras Cilvēks sameklējis. Arī diženā Dabas grāmata stāv atvērta visiem cilvēkiem, bet tikai nedaudzi var to izlasīt un saprast. Cilvēkiem ir doti divi orgāni dzirdei, tāpat divi redzei un divi – ožai, bet tikai viens – runai, un velti būtu gaidīt no ausīm vārdus un no acīm – dzirdēšanu. Dažādos laikos un gadsimtos bija tādi, kas redzēja, kas dzirdēja, saoda un sataustīja. Tagad, ne ilgā laikā, priekšā ir tas, ka godā nokļūs mēle, kura izteiks visu, kas agrāk tika redzēts, dzirdēts vai ko sajauta oža, - bet ne agrāk, nekā pasaule atgūsies no sava smagā miega un ar atplestu sirdi, nesegtu galvu un basām kājām iznāks pretī uzlecošai Saulei.

 

Tās pašas zīmes un burtus, ko Dievs izkliedējis visur Svētajos Rakstos, ir parādījis skaidri arī visā, kas radīts tik brīnišķi - Debesīs, uz Zemes un pat visos dzīvniekos, lai mēs, kā matemātiķi un astronomi, kuri priekšlaikus saskata nākamos aptumsumus, varētu pareizi paredzēt un atpazīt Baznīcas aptumšošanos un cik tai jāilgst; no tām pašām zīmēm un burtiem arī mēs lai izveidotu savus maģiskos rakstus un izdomātu jaunu valodu, ar kuru ir izteikta un aprakstīta visu lietu daba. Līdz ar to nav nekā apbrīnojama tajā, ka mēs neesam tik prasmīgi citās valodās, par kurām zinām, ka tās nav salīdzināmas ar mūsu sentēvu, Ādama un Ēnoha valodu, un, ka tās bija pilnīgi slēptas pēc Babiloniešu sajaukšanas.

 

Tomēr neaizmirsīsim arī to, ka mūsu ceļu aizšķērso vēl kādas Ērgļu Spalvas. Un tāpēc vēršamies pie visiem ar pamudinājumu - cītīgi un nenogurstoši lasīt Svēto Bībeli, jo kas tajā ieliek visu savu patiku, lai zina, ka ar to sev gatavo pareizu ceļu uz mūsu Brālību.

 

Jo, tā kā mūsu Statūtu visa summa un saturs pastāv tajā, lai nekāds pasaules burts vai zīme nebūtu palaists garām un atstāts bez uzmanības, tad visi, kas šo vienīgo grāmatu, Svēto Bībeli, likuši par savas dzīves Statūtiem, mērķi un savu mācību priekšmetu, kā arī tie, kas redz viņā visas pasaules kompendiju un saturu, ir visai mums tuvi un radniecīgi. Bet ne tāpēc, ka tā vienmēr ir viņiem uz lūpām, bet tāpēc, ka viņi māk tās īsto saprātu pielietot un izmantot jebkurā laikā un pasaules gadsimtos. Jo mums pašiem nav paražā, lai Svētos Rakstus apkaunotu un apgānītu, kā dara to daudzi un daudzi skaidrotāji, daļa no kuriem tulko to pēc savas saprašanas, citi atkal apmelo, ļaunprātīgi veidojot vasku izbāzni izdabājot teologiem, filozofiem, ārstiem un matemātiķiem, pret kuriem mēs atklāti liecinām un atzīstam, ka no pasaules sākuma cilvēkiem nav bijis lieliskākas, skaistākas, brīnišķākas un derīgākas grāmatas par Svēto Bībeli. Svētlaimīgs, kam viņa ir, vēl svētlaimīgāks - kas viņu uzcītīgi lasa, bet simtkārt svētlaimīgāks tas, kas viņu visu izstudējis un pareizi sapratis, tāds vairāk nekā citi pietuvojies Dievam un Viņam pielīdzinājies.

 

Visu to, kas sacīts Fama par blēžiem, pret metālu pārvēršanu un par pasaulē augstāko medicīnu, vajag saprast tā, ka mēs nebūt nemazinām un nenoniecinām šo dižo Dieva velti. Bet tā kā viņa ne vienmēr sev līdzi nes Dabas zināšanas un tā mums pauž ne vienu tikai vien medicīnu, bet arī citus, neskaitāma daudzuma noslēpumus un brīnumus, mums vajag vērsties pie Filozofijas cītīgas studēšanas. Un tāpēc lieliskiem prātiem nav jāvēršas pie metālu tinktūras ātrāk, pirms tie kārtīgi nav iemanījušies Dabas izzināšanā.

 

Patiesi nesātīgs skopulis būtu tāds cilvēks, kurš, aizejot tik tālu, ka nebūtu vairs pakļauts nabadzībai, ķibelēm un nevarībām, un, paceltos virs pārējiem ļaudīm, saņemtu varu pār to, kas visus nomoka, sāpina un uztrauc, - un pēc tam atkal nodotos tādām niecīgām lietām, kā māju celtniecība, karošana un pārējās augstprātības lietas, - un viss tikai tāpēc, ka tam būtu neizsmeļami zelta un sudraba krājumi.

 

Dievam gan tīkams pavisam kas cits, jo Viņš paaugstina mazos, bet augstprātīgos ar nicinājumu noraida, klusiem un mazrunīgiem sūta Viņš svētos Eņģeļus, lai tie runātu ar viņiem, bet tos, kam patīk teikt skaistas frāzes, izdzen vientuļās vietās un tuksnesī, un šī ir romiešu pavedēja, kas vemj zaimus uz Kristu, pie kam skaidrā dienas gaismā, cienīga atlīdzība, jo Vācijā visas viņa nelietības un pretīgās blēdības jau ir atklātas. Viņš gan nevēlas atteikties no saviem meliem – lai izpildās viņa grēka mērs un sasniedz viņu savlaicīgs sods. Jo atnāks diena, kad šī riebekļa lūpas tiks aizšķērsotas un viņa trīskāršais rags - satriekts, par ko mūsu tikšanās reizē tiks pastāstīts daudz atklātāk un skaidrāk.

 

Nobeidzot mūsu Confessio, cītīgi darām jums zināmu: nolikt malā ja ne visas, tad kaut lielāko daļu melīgo Alķīmiķu grāmatas, kuras vienkāršas izpriecas un joka pēc velti izmanto svēto un augsti godājamo Trīsvienību, kuras ar brīnumainu figūru un tumšu noslēpumainu runu palīdzību jauc ļaudīm galvas un izmāna naudu vientiešiem, jo klajā nākušas ne mazums tamlīdzīgu grāmatu, kuras cilvēku labklājības ienaidnieks izsēj labas sēklas vidū, lai būtu grūtāk noticēt Patiesībai, jo viņa ir vienkārša, viegla un nesamākslota, tai laikā, kad meli - kupli, diži, lepni un vienmēr tiek it kā greznoti ar dievišķas un cilvēciskas pārgudrības rotu.

 

Kam ir saprāts, tas lai izvairās no tamlīdzīgām grāmatām un vēršas pie mums: mums nav vajadzīga jūsu nauda, bet ar labu gribu vēlamies jums dot no mūsu dižiem dārgumiem. Mēs nemeklējam iespēju atņemt jums jūsu īpašumu ar izdomātu melu tinktūru palīdzību, bet gribētu dalīties ar jums mūsu bagātībās. Ne līdzībās mēs runājam ar jums, bet solām jūs vest pie visu noslēpumu vienkārša un saprotama tulkojuma, skaidrojuma un izzināšanas. Mēs neuzprasāmies ciemos pie jums, bet paši aicinām jūs savās mājās un pilīs, kuras ir augstākas par ķēniņu grezniem namiem, un tas viss - ne personīgu pamudinājumu dēļ, bet (lai ir jums zināms) ar Dieva Gara skubināšanu, ar Viņa pamācībām un pēc tagadējā laika zīmēm.

 

Par ko gan jūs domājiet tagad, labie ļaudis, un kas jūsu sirdīs ienācis, kad esat sapratuši un uzzinājuši, ka mēs skaidri un atklāti atzīstam Kristu, nosodām Pāvestu, turamies pie īstās Filozofijas, vedam kristīgu dzīvesveidu un dienu pēc dienas aicinām un mūsu Brālībā ievedam cilvēku lielu skaitu, kuriem Dieva Gaisma tāpat ir atspīdējusi? Vai nenolemsiet beidzot atstāt vientulību un jūsos ieslēgtās Spējas apsverot, un pieredzi, ko esat smēluši no Dieva vārda, visu mākslu nepilnības un citas neaptveramas lietas rūpīgi aplūkot, - neķersieties kopā ar mums pie to pilnveidošanas, pie miera izlīgšanas ar Dievu un pie labākas sevis saskaņošanas ar šā laika garu?

 

Patiesi, kad visu šo paveiksiet, tad gūsiet sev labumu, jo visi labumi, ko Daba brīnišķi izkliedējusi pa visu pasauli, atvērsies jums kopumā un atbrīvos no visa, kas agrāk aptumšoja cilvēku Prātu un traucēja tā darbībai, kā, piemēram, atšķirīgas ekscentriskas un epicikliskas teorijas.

 

Bet tos, kuri pārlieku pārdroši, un kurus apžilbinājis zelta mirdzums, vai (ja sacīt atklāti), kuri tagad pieticīgi var viegli padoties dīkdienības izvirtībai, greznības, un lepnības vilinājumam, tikko gāzīsies pār viņiem tik necerētā bagātība, - šādus lūdzam mūs neuztraukt ar savām klaigām nevietā, bet labāk padomāt par to, ka pat, ja atrastos Zāles, kas izārstētu visas Slimības, tad tomēr tie, kurus pats Dievs nolēmis pakļaut slimību sodībai un rīkstēm, nekad tās neiegūs.

 

Tāpat arī mēs - kaut visu pasauli bagātinātu un piepildītu ar savām mācībām, izdzenot no tās neskaitāmas bēdas, - tomēr nekad nekļūtu nevienam zināmi un atpazīti, ja tāda nebūtu Dieva griba, tāpat kā katrs, kas vēlēsies, bez Dieva gribas un pretojoties tai, gūt sev labumu no mūsu labajām lietām, tas tikai velti iztērēs dzīvi meklējumos, un mums pakaļ dzenoties, tā arī mūs nesameklēs un nesasniegs ilgoto svētlaimi Rozes Krusta Brālībā.

 

* * *

PIEZĪMES

 

[1] Latīņu teksts sadalīts četrpadsmit nodaļās, ar virsrakstu: „Confessio R.C. ad Eruditos Europae”.

[2] Fama Fraternitatis – pirmais Brālības Manifests, 1614.g.

[3] „Sestā gadsimta brīnumi”.

[4] Domāts Brālības pirmais manifests.

[5] „un visi literārie darbi”.

[6] „Kandelabrs” - žuburains svečturis ar vairākām svecēm vai svečveida spuldzēm.

[7] „Noslēpumi”.

[8] „muļķi”.

[9] Damcar.

[10] „Zīme”.

 

 

Antiquus Mysticusque Ordo Rosae Crucis

Text Box:

Kontakti:

 

 

AMORC starptautiskā mājaslapa (ar saitēm uz  esošām jurisdikcijām)

www.amorc.org

 

AMORC krievu valodas jurisdikcijas mājaslapa

www.amorc.org.ru

 

E-pasts: amorclv@inbox.lv