Fama Fraternitatis

 

vai

 

Augsti godājamā R.C. Ordeņa Brālības Atklāsme [1]

(Kasela, 1614.g.)

 

 

Eiropas vadoņiem, ciltīm un zinātniekiem.

 

Mēs, R.C. Ordeņa brāļi, sūtam sveicienu, mīlestību un lūgšanas visiem, un katram, kristīgā izpratnē lasošiem mūsu paziņojumu.

 

Pēc tam, kad Vienotais Visuzinošais un Visulabais Kungs Dievs pēdējās dienās bija vēlējies tik dāsni izliet žēlastību un savu svētību pār Cilvēci, kā dēļ abu, Viņa Dēla un Dabas izzināšana arvien vairāk un vairāk izplatās, varam cerēt uz labāku laiku atnākšanu, kuros liela daļa apslēptās un nezināmās Pasaules tiks atklāta, kā arī brīnišķīgas un līdz tam neizpaustas Lietas un Dabas Radītais kļūs zināms, parādīsies augsti Apgaismoti prāti, kuri pacels kritušo un nepilnīgo Mākslu, pateicoties kam Cilvēks beidzot apjēgs savu Cildenumu un Vērtību, un to, kāpēc viņu dēvē par Microcosmus [2], un to, cik gan dziļi Dabā izplešas viņa Zināšanas.

 

Tomēr diez vai tas viss nesīs lielu labumu neapdomīgajai Pasaulei, jo zobgalības, nozākāšana un izsmiešana plosās tajā vairāk, nekā jebkad agrāk. Mācīto starpā valdošā nesaskaņa, Lepnība un Godkārība traucē tiem izzināt Patiesību, kura Dieva žēlastības vārdā, mūsu Gadsimtā, tik dāsni paveras mums Librum Naturae [3], jeb visu Mākslu izcilos veidos, kur neviena no daļiņām nav viena otrai pretstatā. Viņi paliek pie vecām mācībām un spilgtajai Atklāsmju Gaismai pretstatā liek Pāvesta varu, Aristoteli, Galēnu un citus, kuru radītais līdzinās kodeksam, neskatoties uz to, ka visi šie autori ar prieku izlabotu savas kļūdas, ja vien dzīvotu mūsu laikā. Tomēr pamācības veltīgas. Neskatoties uz to, ka Teoloģijā, Fizikā un Matemātikā tiek atklāta Patiesība, vecais Ienaidnieks bagātīgi parāda savu viltību un ļaunumu, jo ar sapņotāju un blēžu palīdzību labiem centieniem tiek likti šķēršļi un tie tiek padarīti par nīstamiem.

 

Ilgu laiku tiecās patiesi apgaismotais Tēvs, svētlaimīgā piemiņā, Brālis C.R., mūsu brālības vadītājs un dibinātājs, pēc ieceres īstenot vispārēju Pārveidi. Vācietis pēc izcelsmes, nabadzīgu, bet Dižciltīgu vecāku dēls, audzināts Klosterī, kurā tika atdots, kad viņam bija pieci gadi. Tur ieguva viņš divu valodu pietiekamas zināšanas: Grieķu un Latīņu. Jaunos gados (pēc savas gribas un cītīgiem lūgumiem) devās viņš kopā ar Brāli P.A.L. ceļojumā uz Svēto Zemi.

 

Neskatoties uz to, ka viņa brālis, nesasniedzot Jeruzalemi mira Kiprā, viņš nevis atgriezās atpakaļ, bet gan nolēma turpināt ceļojumu viens, virzoties uz Jeruzalemi caur Damasku. Slimība uz kādu laiku viņu aizkavēja. Tomēr, pateicoties savām zināšanām Medicīnā, ieguva viņš Turku labvēlību, no kuriem nejauši uzzināja par Gudrajiem, kas dzīvo Arābijas Damaskā, to Brīnišķīgo varenību un spēju dziļi iedziļināties Dabas noslēpumos.

 

Dzirdētā ietekmē atmodās Brāļa C.R. augstais un gaišais Gars un Jeruzalemes sasniegšana kļuva viņam mazāk vēlama, nekā Damaskas apmeklēšana. Vēlme bija tik liela, ka, nespējot to apvaldīt, lūdza viņš Arābu skolotājus, par zināmu atalgojumu, nogādāt viņu Damaskā, kurā ieradās viņš tikko sešpadsmit gadus sasniedzis. Šeit, kā viņš pats liecināja, sagaidīja viņu Gudrie, ne kā svešinieku, bet kā sen gaidītu, turklāt nosauca viņu vārdā un, par lielu pārsteigumu viņam, norādīja tāpat uz viņa Klostera daudzajiem noslēpumiem. Tur izmācījās viņš Arābu valodu tā, ka pēc viena gada spēja pareizā Latīņu valodā tulkot Grāmatu M., kuru pēc tam paņēma līdzi. Turpat smēlās viņš savas zināšanas Fizikā un Matemātikā, kuras varētu bagātināt visu Pasauli, ja vien tajā būtu vairāk Mīlestības un mazāk Nelabvēlības.

 

Pēc trīs gadiem, labprātīgi piekrītot, aizbrauca ar kuģi viņš no Sinus Arabicus uz Ēģipti, kurā sabija neilgi, toties ar lielu uzmanību studēja Augus un Radības. Pēc tam ar kuģi devās viņš pāri visai Vidusjūrai un ieradās Fēsā, uz kurieni viņu nosūtīja Arābi. Tik attālie gudrie, neskatoties uz apmelojumiem, kādi par tiem rakstīti ir, ne tikai savā starpā vienisprātis, bet arī nosliecas pamācīt un atklāt savus noslēpumus.

 

Katru gadu Arābi un Afrikāņi satiekas, lai uzzinātu viens pie otra, vai nav atrasts kas labāks Mākslā vai arī kāds jauns pētījums nav apšaubījis viņu agrāko Izpratni. Tādējādi, katru gadu pievienojas kaut kas, ar kā palīdzību Matemātika, Fizika un Maģija (jo tajos prasmīgāki par visiem Fēsieši) pilnveidojas. Tai laikā Vācijā, kur netrūkst mācītu Cilvēku, Magu, Kabalistu, Mediķu un Filozofu, tā vietā, lai atbalstītu viens otru, katrs no viņu vairākuma, grib pa vienam aprīt visu barību ganībās.

 

Fēsā apmeklēja viņš Vienkāršos Iedzīvotājus, kā tos dēvēt pieņemts, kuri atklāja viņam daudz no saviem noslēpumiem. Tāpat arī mēs varētu daudz savākt sava, ja vien mums tāda pati saskaņa un lielāka un nopietnāka vēlme būtu meklēt. No šiem Fēsiešiem uzzināja viņš, ka to Maģija ir ne pilnīgi tīra, un arī Kabala viņu Reliģijas sagrozīta, tomēr varēja viņš brīnišķīgi tās izmantot un atrada tajās pat savas Ticības labāku pamatu, kura (ticība) kā reiz atbilda visas Pasaules Harmonijai un brīnišķi iespiedās visos Gadsimtu Periodos. Un šeit tapis brīnišķīgs savienojums: tāpat kā jebkurā sēklā ir ieslēgti koks un auglis, visa dižā Pasaule ir ieslēgta mazā Cilvēka ķermenī, kura (cilvēka) Reliģija, rīcība, veselība, locekļi, daba, valoda, vārdi un darbība - viss skan vienā tonī un vienā melodijā, saskaņā ar Dievu, Debesīm un Zemi. Viss, kas tam pretējs, ir maldi, krāpšana un no Sātana, kurš ir pasaules disharmonijas, akluma un nesaprašanas pirmais līdzeklis un pēdējais cēlonis. Un, ja vien kāds liktu sev aplūkot katru atsevišķu cilvēku uz Zemes, viņš atrastu, ka viss labais un pareizais ir vienots un ar viņu vienmēr ir kopā, kamēr viss pārējais ir neskaitāmu maldu sagrozīts.

 

Pēc diviem gadiem, ar gūtām daudzām vērtīgām zināšanām, Brālis C.R. atstāja Fēsu un devās uz Spāniju, cerībā (jo šis ceļojums viņam sākās tik veiksmīgi), ka visi mācītie Eiropā būs iepriecināti par iespēju balstīt savu tālāko Izzināšanu uz tāda patiesa Fundamenta. Viņš iesaistījās apspriešanā ar Mācītajiem Spānijā par to, kas Iztrūkst mūsu Mākslās un kā tam līdzēt, no kurienes smelties pareizus Indicia [4] nākamiem Gadsimtiem, un kur tiem vajadzētu būt saskaņā ar pagātni, kā Baznīcas trūkumus un visu Philosophia Moralis izlabot. Viņš parādīja tiem jaunus Dzīvniekus, jaunus Augus un Augļus, kuri neatbilda vecai Filozofijai, un deva tiem rokās jaunas Axiomata [5], kurus tie sveica, tomēr izturējās pret visu to ar izsmieklu. Arī tāpēc, ka tas viss bija jauns, tie baidījās mazināt savu cildeno Vārdu nozīmi, sākot mācīties un atzīstot visus savus agrākos Maldus, ar kuriem tie jau ir saraduši, un kuri tiem devuši ne mazu labumu. Lai kāds cits, kuram tīk nemiers, nodarbojas ar pārveidi.

 

Tādu pašu Dziesmu dzirdēja viņš arī no citām Nācijām, kas vēl vairāk viņu mudināja visas savas Zināšanas Mācītajiem vēlīgi atklāt, ja tie tikai vēlēsies uzņemties uzrakstīt mūsu patiesās un nemaldīgās Axiomata priekš visām Fakultātēm, Zinātnēm un Mākslām, un visai Dabai, kuras, kā viņš zināja, līdzīgi sfērai, visas uz vienu Centrum [6] tiecas, un tikai gudrajiem (kā tas Arābiem paražā) par Likumu kalpo. Tāpat ir jārada Eiropā Sabiedrību, kurai ir pietiekošs daudzums Zelta, Sudraba un Dārgakmeņu, lai Karaļiem kā cienīgu velti tos piedāvātu un pie kuras būtu audzināmi Valdnieki, tā lai zinātu visu, pie kā Dievam labpaticis Cilvēku pielaist, un pie kuriem vajadzību spiesti, līdzīgi Pagāniskiem Orākuliem, daļēji vērsties varētu. Patiešām, mums ir jāatzīst, ka Universs jau tad tādam diženam apvērsumam bija gatavs, veidoja dzimšanu, radot slavas pilnus un nevainojamus varoņus, kas ar varenību lauza Tumsu un Barbarismu, un mums, vājākiem, novēlēja tikai neatlaidīgi uz priekšu virzīties; šie varoņi, nešaubīgi, bija Trigono igneo [7] virsotnē, kuras liesma jo tālāk, jo spilgtāk spīd, un patiešām pēdējo Uguni Pasaulē aizdedzinās. Tamlīdzīgs pēc aicinājuma sava bija Theophrastus, kaut arī viņš mūsu Brālībā neiestājās, tomēr grāmatu M. cītīgi lasīja un tā savu aso prātu aizdedzināja. Tomēr šī vīra brīnišķīgiem centieniem šķēršļus lika zinātnieku un gudrinieku kundzība tik ļoti, ka savās pārdomās par Dabu viņš nekad ar citiem mierīgi nedalījās, un tāpēc savos rakstos viņš vairāk par asprātīgajiem ņirgājās, nekā savas domas darīja zināmas. Bet tomēr pienācīgu Harmonia pie viņa atrodam, kādu, nešaubīgi, atklātu viņš Mācītajiem, ja vien tie būtu lielās Mākslas un Zinātnes, un ne sīka izsmiekla cienīgi. Tāpat kā ar savu dzīvi, brīvu un neatturīgu, laiku zaudēja, Pasaulei tās neprātīgo prieku atstāja.

 

Atgriezīsimies tomēr pie mūsu iemīļotā Tēva, Brāļa C.R., kurš, pēc daudziem nogurdinošiem Ceļojumiem un iepriekš nospraustiem nenotikušiem labumiem, atgriezās no jauna Vācijā, kuru viņš (par drīz paredzamām pārmaiņām un brīnišķīgu un bīstamu cīņu) sirsnīgi mīlēja. Tur, neskatoties uz to, ka viņš ar savu Mākslu, jo īpaši ar Metālu pārvēršanas prasmi, varētu mirdzēt, cienīja viņš vairāk Debesis un iedzīvotājus un cilvēci, nekā tukšu slavu un greznību. Pēc tam, visā spožumā, uzbūvēja sev tomēr mājīgu un tīru mājokli, kurā viņš savus Ceļojumus un Filozofiju no jauna pārdomāja un tiem zināmu Memoriālu sastādīja. Šai mājā nācās viņam prāvu laiku veltīt Matemātikai un pagatavot daudzus brīnišķīgus Instrumentus ex omnibus hajus artis partibus [8], no kuriem mums, kā tas būs redzams no tālākā, tikai ļoti nedaudzi ir palikuši. Pēc pieciem gadiem no jauna atgriežoties pie domas par tik vēlamo Pārveidi, un tā kā viņam bija atņemta citu palīdzība un pretimnākšana, pats gan strādīgs, izveicīgs un pacietīgs, nolēma viņš ar nedaudziem palīgiem un līdzstrādniekiem patstāvīgi mēģināt tādu uzsākt. Priekš tā viņš piesaistīja no sava pirmā Klostera (jo pret to viņš īpašu labpatiku juta) trīs no saviem Brāļiem, Brāli G.V., Brāli J.A. un Brāli J.O., kuriem bija zināšanas Mākslās ne vairāk kā tolaik parasts bija. Šiem trim viņš lika uzņemties būt augstākā mērā uzticamiem, pieticīgiem un klusiem, un visus viņa norādījumus ar lielu uzcītību pierakstīt, lai pēcnācēji, kuri nākotnē caur īpašu Atklāsmi pie tā piekļūs, ne ar vienu vārdu un nevienu burtu netiktu piemānīti.

 

Tādā veidā tapa Rose Cross Brālība, sākumā no četrām personām, un ar viņu piepūli tika izstrādāta Maģiskā Valoda, un vēstule kopā ar plašu Vārdnīcu, jo mēs arī šodien tās, Dievam par slavu un godu, lietojam un lielu gudrību tajās atrodam. Viņi tāpat īstenoja Grāmatas M. pirmo daļu, bet, tā kā darbs kļuva tiem pārāk liels un saslimušo neticams skaits tiem lika šķēršļus, un arī jaunā ēka, nosaukta par Sancti Spiritus, ap to laiku bija pabeigta, lēma viņi vēl citus savā sabiedrībā un Brālībā iesaistīt. Tam tika izvēlēti brālis R.C., viņa aizgājušā tēva brāļa dēls Brālis B., prasmīgs Gleznotājs, G. un P.D., Rakstveži, visi Vācieši, atskaitot J.A., visi kopskaitā astoņi. Viņi visi vecpuiši un šķīsti, saskaņā ar dotajiem svētsolījumiem. Tie savāca vienā sējumā visu, ko cilvēks vien sev varētu novēlēt, uz ko cerēt un par ko sapņot.

 

Kaut arī mēs labprāt atzīstam, ka Pasaule turpmākajos simts gados krietni uzlabosies, tomēr esam stingri pārliecināti, ka mūsu Axiomata līdz pat Pasaules beidzamai dienai paliks nesatricināmas, un neko citu pasaule neuzzinās, pat pašā lielākajā un beidzamajā savā Vecumā, jo mūsu Rota [9] aizsākās tajā dienā, kad Dievs sacīja: „Fiat” [10], un beigsies, kad Viņš sacīs: „Pereat” [11], bet Dieva Pulkstenis sit katru minūti, tai laikā, kad mūsējais sit tik tikko pilnas stundas. Mēs arī nelokāmi ticam, ka, ja mūsu Brāļiem un Tēviem būtu jādzīvo tagadnē un tīrajā gaismā, tad tie no Pāvesta, Muhameda, Rakstniekiem, Māksliniekiem un Sofistiem vēl lielāku izpalīdzību, ne tikai nopūtas, un asāku attieksmi cerētu sagaidīt.

 

Kad šie astoņi Brāļi visu tādējādi sakārtoja un saveda kārtībā, kad nekāds darbs vairāk nebija vajadzīgs, un katrs no tiem sasniedza slepenās un atklātās filozofijas pilnīgas zināšanas, tie nevēlējās ilgāk kopā palikt, bet, kā tas bija norunāts ar viņiem no paša sākuma, devās tie uz dažādām Valstīm ne tikai tādēļ, lai mūsu Axiomata mācītie varētu rūpīgāk aplūkot, bet arī tādēļ, lai gadījumā, ja tie novērojot citās Valstīs jelkādus Maldus atklātu, viņi par tiem cits citam paziņot varētu.

 

Viņu Vienošanās bija šāda:

 

1. nevienam nav jānodarbojas ar citu profesiju, kā tikai ar slimnieku ārstēšanu, un viss tas darāms gratis [12].

2. nevienam nav jānēsā jebkādas īpašas drānas, kas norādītu uz brālību, bet jāpielāgojas Valsts paražām.

3. katram no brāļiem katru gadu C. dienā jāierodas S.Spiritus vai arī jāpavēsta par viņa neesamības cēloni.

4. katram no Brāļiem jāmeklē cienīgs cilvēks, kurš pēc šī brāļa nāves varētu ieņemt viņa vietu.

5. R.C. vārdam jābūt viņu Zīmogam, zīmei un raksturam.

6. Brālībai simts gadus jāatrodas noslēpumā.

 

Šīs sešas Lietas viņi solīja ievērot, un pieci Brāļi devās prom, tikai Brāļi B. un D. palika pie Tēva Fra.R.C. vēl vienu gadu, un kad arī tie devās prom, palika pie viņa Brālēns un Brālis J.O., tādējādi līdz mūža beigām pie viņa vienmēr divi bija. Un, neskatoties uz to, ka Baznīca vēl nebija attīrīta, zinām mēs, kādi tiem uzskati par to bija un ko tie stipri gaidīja.

 

Ar prieku viņi pulcējās katru gadu kopā un sniedza sīku atskaiti par visu viņu paveikto. Tad patiesi bija iepriecinoši dzirdēt stāstījumus, patiesīgi un bez izskaistinājumiem izklāstīto par visiem Brīnumiem, ko Dievs izkaisīja šeit un tur pa visu Pasauli. Tāpat vispārzināms un ticams ir tas, ka tādas personības starp citiem dzīvo, kuras Dievs un visi Debesu spēki kopā savāca un izvēlējās no visgudrākajiem vīriem, tie diženā Vienotībā, diženā Mazrunībā un pa spēkam esošā labdarībā, starp citiem dzīvo.

 

Šādā cildinošā veidā ritēja viņu dzīve, un, neskatoties uz to, ka to ķermeņi no visām slimībām un ciešanām bija brīvi, viņi nevarēja dzīvot un iet garām Dieva noteiktajam laikam. Pirmais no šīs Brālības bija J.O., kurš mira Anglijā, kā viņam to ilgi pirms tam pareģoja Brālis C.; viņš bija ļoti spēcīgs Kabalā un īpaši mācīts, par ko liecina viņa grāmata, saukta H.. Anglijā par viņu daudzi var pastāstīt, īpaši tāpēc, ka viņš jauno Grāfu Norfolku izdziedināja no Spitālības.

 

Tie lēma, ka, tā kā tas būs iespējams, to apbedīšanas vietām jāpaliek apslēptām. Tādējādi mums līdz šai dienai nav zināms, kur tās atrodas, bet katra Brāļa vietu ir ieņēmis cienīgs sekotājs. Tomēr mums, Dievam par godu, atklāti ir jāatzīstas, ka, lai kas mums grāmatā M. slepeni netiktu atklāts (un neskatoties uz to, ka mēs visas Pasaules veidolu un tās izkropļojumu uzskatāmi redzēt varam), mums paliek nezināmas mūsu nelaimes un mūsu Diženā Kunga noteiktā nāves stunda, kurai mūs pastāvīgi gatavus esam redzēt Viņš vēlas. Par to tomēr sīkāk mūsu Confiession sacīts, kurā mēs tāpat gan 37 Cēloņus norādām, kāpēc tagad savu Brālību atklājam un tādus varenus Noslēpumus brīvprātīgi, bez piespiešanas un bez atlīdzības piedāvājam. Kā arī solām vairāk zelta, nekā Spānijas Karalis no abām Indijām iegūst; jo Eiropa ir gatava un dzemdēs spēcīgu bērnu, kuram no mantotāja lielu bagātību vajadzēs saņemt.

 

Pēc J.O. nāves neatrodas bezdarbībā Brālis R.C., bet vāc, līdzko iespējams, visus pārējos kopā, kas liek mums domāt, ka tad arī tika uzbūvētas viņa kapenes. Kaut arī mēs, jaunākie, līdz šim nezinājām, kad mira mūsu iemīļotais Tēvs R.C., un nekā cita līdz šai dienai kā izņemot dibinātāju un sekotāju vārdus nezinājām, tomēr varējām mēs kādu noslēpumu atcerēties, kuru brālis A., D. sekotājs, pēdējais no otrā apļa un ar daudziem no mums dzīvojušais, slēptajās runās par 100 gadiem, mums, trešajam aplim, uzticēja. Tomēr mums jāatzīst, ka pēc A. nāves, neviens no mums neko vairāk par Brāli R.C. un viņa pirmajiem brāļiem nav zinājis, kā par to mūsu Filozofijas Bibliotheca ziņots, kurā mūsu Axiomata kā pati cēlākā, Rota Mundi [13] kā pati prasmīgākā, un Proteus [14] kā pats derīgākais, no mūsu puses ar cieņu atzīti. Tādējādi ticami nezinām, vai bija apveltīti tie, no otrā apļa, ar tādu pašu gudrību, kāda piemita tiem no pirmā apļa, un vai viņi līdz visam tika pielaisti.

 

Vajadzētu tomēr vēlīgajam Lasītājam vēlreiz atgādināt, ka viss, ko mēs tagad par R.C. apbedīšanas vietu atklāti šeit ziņojam, ir no Dieva paredzēts, atļauts un saistīts, un kam mēs ar tādu uzticību sekojam. Un kur mūs ar pazemību un kristīgu atbildi uz sveicienu no jauna uzņems, mēs nebīsimies no Kristībām un mūsu sadraudzības Pieņemšanas, un vēl, lai ko par mums nesagribētu atklātā drukā izziņot.

 

Patiesība un krietns vēstījums par augsti apgaismoto Dieva vīru Fra.C.R.C. ir šāds. Pēc tam, kad A. svētlaimīgi mira Gallia Narbonensis, viņa vietu ieņēma mūsu iemīļotais Brālis N.N., kurš ieradās pie mums un svētu Ticības un Klusēšanas zvērestu deva, un bona fide [15] mums darīja zināmu, ka A. sniedzis viņam cerību, ka mūsu Brālība drīzumā vairs nebūs tik slepena, bet visai Vācu Nācijai būs vajadzīga un varens palīgs, un no kuras viņš, savā kārtā esot, necik nekaunēsies. Nākamajā gadā, izturot Skolas pārbaudījumus un, atbilstoši apstākļiem, pilnā ceļošanas aprīkojumā jeb ar Fortunatas [16] somu, vēlējās doties ceļā un iecerēja viņš (jo bija labs Arhitekts) kaut ko šajā būvē pārtaisīt un vairāk to pielāgot. Strādājot pie šiem atjaunošanas darbiem, nonāca viņš līdz piemiņas plāksnēm, kuras bija izlietas no dzeltena vara, kuras saturēja katra brālībā esošo vārdus, kopā ar nedaudziem citiem; tās gribēja viņš zem citām, vairāk pielāgotākām velvēm pārnest. Tajā pašā, kas ar Fra.R.C. vārdu - (to, kur viņš mira un kādā valstī varētu būt apglabāts, sargāja vecākie un mums tas bija nezināms) – bija redzama noturīga nagla, kura tika ar piepūli izplēsta, kopā ar prāvu tievās sienas vai apmetuma gabalu, kas slēpa slepenas durvis, kuras tagad, negaidīti, kļuva redzamas. Ar prieku un ar nepacietību mēs noņēmām pārpalikušo apmetumu un attīrījām durvis, virs kurām ar lieliem burtiem bija rakstīts:

 

Post CXX Annos patebo [17]

 

Apakšā savukārt atradās vecs gada uzraksts. Pateikušies Dievam, tajā pašā vakarā (vēloties sākumā saņemt norādījumus no mūsu Rotam) darbus pārtraucām. Trešo reizi atsaucamies mēs uz Confessio, jo visam, ko mēs še atklājam, jākalpo par palīdzību viņa cienīgiem, savukārt necienīgiem, pēc Dieva gribas, tam jābūt maz derīgam, jo, gluži kā mūsu durvis pēc daudziem gadiem tik brīnišķi pavērās, tā arī priekš Eiropas jāatveras durvīm, kuras jau var saskatīt (jo apmetums ir noņemts) un daudzi ar alkām to gaida.

 

No rīta mēs atvērām durvis un ieraudzījām Kapliču ar septiņām malām un stūriem, katra mala 5 pēdu garumā un augstumā 8 pēdas. Šo kapliču, lai arī nekad neapgaismoja Saule, to spilgti apgaismoja cita, Sauli atdarinoša gaisma, kura atradās griestu Centrā. Pa vidu, Kapakmens vietā, atradās apaļš Altāris, klāts ar dzeltena vara kārtu, uz kura bija rakstīts:

 

A.C.R.C. Hoc universi compendium unius mihi sepulchrum feci [18]

 

Ap pirmo Apli vai Malu atradās:

Jesus mihi omnia  [19]

 

Vidū bija četras figūras, pār kurām stāvēja sekojoši uzraksti:

1. Nequaquam Vacuum [20]

2. Legis Jugum [21]

3. Libertas Evangelii [22]

4. Dei gloria intacta [23]

 

Viss tas spoži mirdzēja, gan septiņas malas, gan divi Heptagoni [24].

 

Tad nolaidāmies mēs visi reizē uz ceļiem un pateicāmies Vienīgajam Visuzinošajam, Vienīgajam Visvarenajam un Mūžīgajam Dievam, kurš iemācīja mums lietas lielākas, nekā viss cilvēku saprāts izgudrot spēj, lai slavēts ir Viņa Vārds.

 

Šīs kapenes sadalījām mēs trīs daļās: griesti vai debesis, sienas vai puses, zeme vai grīda. Par debesīm, šoreiz, jūs vairāk no mums nekā nedzirdēsiet, ja nu vienīgi to, ka tās katrā no septiņām pusēm, virzienā uz gaišo centru, trijstūros bija sadalītas. Kas tajos bija ietverts, vajag jums pašiem (jums – svētību gaidošiem) ar savām acīm redzēt, ja Dievs atzīs jūs par cienīgiem. Katra mala bija sadalīta desmit kvadrātiskos apgabalos, katrs ar savu attēlu un izteicienu, kuri, visi uzcītīgi un pareizi nozīmēti, mūsu grāmatiņai Concentratum klāt pielikti. Savukārt pamats tāpat bija sadalīts trijstūros, bet, tā kā uz tā zemākā Ķēniņa valstība un spēki aprakstīti, nevar tos liekulīgajai un bezdievīgajai pasaulei nodot ļaunprātīgai izmantošanai. Bet tas, kas debesu Pretindi zina, var bezbailīgi un droši uzveikt senās ļaunās čūskas galvu, kam mūsu gadsimts ir visai labvēlīgs.

 

Katrai malai bija durvis uz krātuvi, kurā glabājās dažādas lietas, īpaši gan mūsu grāmatas, kuras mums arī agrāk ir bijušas, un to vidū Vocabular Theoph: Par.Ho. [25] un tās, par kurām mēs ikdienā bez meliem vēstījam. Tur atradām mēs viņa Itinerarium [26] un vitam [27] aprakstus, no kuriem liela daļa šeit minētā smelta. Vienās krātuvēs bija dažādu īpašību spoguļi, citos zvaniņi, degošas lampādes, kādas brīnišķas un meistarīgas svinīgas Dziesmas, viss kopā salikts tā, ka pat pēc daudziem gadu simtiem, ja viss Ordenis vai Brālība bojā ietu, pateicoties vienai tādai Kapličai, viss varētu būt no jauna atjaunots.

 

Tā kā mēs vēl neredzējām mūsu gādīgā un viedā tēva mirstīgās atliekas, malā nostūmām Altāri, kam pateicoties varēja būt pacelta smaga vara plāksne. Un mūsu priekšā parādījās brīnišķīgs un lielisks ķermenis, kurš bija nevainojams un bez trūdēšanas pazīmēm, kādu viņu šeit, uz attēla visai līdzīgu, visās Drānās un Piederības Zīmēs, redzēt var. Rokā turēja viņš grāmatiņu, ar zeltu uz pergamenta rakstītu, nosauktu par G., kas pēc Bībeles ir mūsu augstākais dārgums, un saprotams, nav vajadzīgs pasaulīgai aplūkošanai to vieglprātīgi pakļaut. Šīs grāmatiņas beigās atrodas sekojošs Elogium [28]:

 

Granum pectori Jesu insitum.

C. Ros. C. ex nobili atque splendida Germaniae R.C. familia oriundus, vir sui seculi divinis revelatiombus subtilissimis imaginationibus, indefessis laboribus ad coetestia, atque humana mysteria; arcanave admissus postquam suam (quam Arabico, & Africano itineribus Collegerat) plusquam regiam, atque imperatoriam Gazam suo seculo nondum convenientem, posteritati eruendam custodivisset & jam suarum Artium, ut & nominis, fides acconjunctissimos herides instituisset, mundum minitum omnibus motibus magno illi respondentem fabricasset hocque tandem preteritarum, praesentium, & futurarum, rerum compendio extracto, centenario major non morbo (quem ipse nunquam corpore expertus erat, nunquam alios infestare sinebat) ullo pellente sed spiritu Dei evocante, illuminatam animam (inter Fratrum amplexus & ultima oscula) fidelissimo creatori Deo reddidisset, Pater dilectissimus, Fra: suavissimus, praeceptor fidelissimus, amicus integerimus, a suis ad 120 annos hic absconditus est. [29]

 

Apakšā parakstījās:

1. Fra. I.A., Fr. C.H. electione Fraternitatis caput [30]

2. Fr. G.V. M.P.C.

3. Fra. R.C. Iunior haeres S. Spiritus

4. Fra. B.M., P.A. Pictor & Architectus

5. Fr. C.G. M.P.I. Cabalista

Secundi Circuli

1. Fra. P.A. Successor, Fr. I.O. Mathematicus

2. Fra. A. Successor Fra. P.D.

3. Fra. R. Successor patris C.R.C. cum Christo triumphant

 

Beigās stāv rakstīts:

Ex Deo nascimur, in Jesu morimur, per spiritum sanctum revivscimus [31]

 

Tas nozīmē, jau tad miruši bija Brālis I.O. un Fra.D. Kur gan atrodas to kapenes? Tomēr mēs it nemaz nešaubāmies, ka vecākais Fra. Senior pilnīgi īpaši ticis apbedīts vai pat apslēpts. Mēs ceram tāpat, ka šis mūsu piemērs arī citus pamudinās cītīgāk par viņu vārdiem, dēļ kā mēs viņus atklājam, izjautāt un to kapenes meklēt, jo viņi (vārdi), medicīnai pateicoties, lielākai daļai veco ļaužu vēl zināmi, kurus viņi slavē. Tad, varētu būt, pieaugs mūsu Dārgumi vai vismaz tiks labāk tie papildināti. Kas gan uz Minutum Mundum [32] attiecas, tad viņu atradām mēs apslēptu citā nelielā Altārī, ievērojami brīnišķīgāku, nekā pats saprātīgākais cilvēks viņu varētu iztēloties. Bet atstājam mēs viņu nenozīmētu, līdz laikam, kamēr mums uz mūsu patieso Fama uzticīgi nebūs atbildēts. Tad sedzām mēs visu atkal ar plāksnēm, likām uz tām altāri, no jauna aizslēdzām durvis un aizzīmogojām ar mūsu zīmogu.

 

Paklausot mūsu Rota norādījumam, darījām pieejamas dažas grāmatas, to skaitā grāmatu M. (ko slavējamais M.P. īstenoja, upurējot savas ikdienišķās vajadzības), un atkal šķīrāmies viens no otra, atstājot mūsu Dārgumus dabisko mantinieku valdījumā. Gaidām, tādējādi, par to kādas atsauksmes vai spriedumi no mācītajiem un nemācītajiem mums sekos.

 

Mēs zinām, ka pēc laika notiks vispārēja dievišķā un cilvēciskā pārveide, saskaņā ar mūsu vēlmēm un citu cerībām, tāpat kā pirms Saules lēkta parādās un debesis pāršķeļ Aurora [33], vai kāda skaidrība, vai dievišķa gaisma.

 

Un tai pat laikā tie nedaudzie, kas parādīsies, apvienosies, mūsu Brālību ar skaitu un labām īpašībām vairos, gaidītajiem un brāļa R.C. rakstītajiem Filozofiskiem Kanoniem laimīgu sākumu liks, vai pat mūsu dārgumus (kuri nekad nevar būt izsmelti) pazemībā un mīlestībā ar mums kopā baudīs, šīs pasaules smagumu saldinās, un tādējādi starp Dieva brīnumiem akli nemaldīsies.

 

Lai katram kristietim būtu zināms, kādu ticību un Reliģiju mēs ievērojam: atzīstam mēs Jēzu Kristu, kā tas pēdējā laikā, īpaši Vācijā, spilgti un skaidri izveidojies, un šodien (atskaitot visus sapņotājus, ķecerus un melu praviešus) zināmās un izvēlētās Valstīs saglabājies, tiek sargāts un sludināts.

 

Tāpat pieņemam divus Sakramentus, kā tie ar visu Izpildījumu un Ceremonijām pirmajā atjaunotajā Baznīcā ticis noteikts.

 

Politikā atzīstam mēs Romas Valsti un Quartam Monarchiam [34] kā savu, arī visu Kristiešu galvu.

 

Kaut arī mums zināms, kādas pārmaiņas ir paredzamas, par ko labprāt vēlamies paziņot citiem Kunga mācītajiem, neviens cilvēks, kā tikai Vienīgais Kungs, šo mūsu rakstu, kas mūsu rokās atrodas, nepiespiedīs necienīgajiem lietošanai pieejamu darīt.

 

Tomēr, pie labiem apstākļiem, izrādīsim slēptu palīdzību, pēc tam, kad Dievs to mums ļaus vai brīdinās. Jo mūsu Dievs nav akls, kā Pagāniskā Fortuna, bet ir baznīcas Greznojums un Dievnama gods. Mūsu Filozofija nav kaut kas jauns, bet gan tā pati, ko saņēma Ādams pēc savas krišanas, kurā Mozus un Salamans vingrinājās, un tāpēc tai nevajadzētu īpaši svārstīties vai atspēkot pretējus uzskatus, jo kā patiesība ir viena un vienmēr pati ar sevi vienāda, īpaši ar Jesus in omni parte [35] un visos locekļos līdzīga, gluži kā Viņš ir Tēva patiess Attēls, tā arī patiesība ir Viņa atspulgs. No tā nevajadzētu secināt: pareizais Filozofijā ir meli Teoloģijā. Bet tas, par ko Platons, Aristotelis, Pitagors un citi bija vienisprātis, kam Enohs, Ābrams, Mozus un Salamans sākumu lika, ar ko diženā un brīnišķīgā grāmata Bībele saskan, tas viss savienojas un veido Sfēru vai Globusu, kura visas daļas atrodas vienādā attālumā no Centra, kā par to Kristīgajā Simfonijā sīkāk un plašāk tika sacīts.

 

Kas gan attiecībā uz bezdievīgo un nolādēto Zelta darīšanu, kura īpaši mūsu laikos tādu spēku guvusi, pirmkārt, sakāms, ka daudziem alkatīgiem, karātavas cienīgiem blēžiem, tas devis iespēju lielas trakulības darīt un daudzus ziņkārības un uzticēšanās dēļ ļaunprātīgi izmantot. Un, otrkārt, daudzas cienījamas personas kopš šā brīža uzskata, ka Metālu pārvēršana ir filozofijas virsotne un varenība, visādi to sekmē, un pat pats Dievs tiem ir īpaši laipns, jo lielus Zelta gabalus un stieņus Viņš radīt var, un uz to tie ar neapdomātām lūgsnām vai arī ar dvēseli plosošu skābu izskatu Viszinošo un sirdis redzošo Dievu cer pierunāt.

 

Un tā mēs atklāti apgalvojam, ka tie ir meli, un īstiem Filozofiem Zelta darināšana ir nesvarīga un blakus lieta, jo tiem zināmas tūkstoši tamlīdzīgu vēl labāku lietu. Un kopā ar mūsu dārgo Tēvu R.C.C. mēs sakām: Phy: aurum nisi quantum: aurum [36]. Jo tas, kam atvērta visa daba, priecājas ne par to, ka viņš Zeltu taisīt var, un ne par to, kā Kristus saka, ka viņam velni paklausa, bet par to, ka viņš redz Debesis atplestas un Dieva Eņģeļus augšupejošus un lejupejošus, un ka viņa vārds ir ierakstīts dzīvības grāmatā.

 

Tāpat norādām mēs uz grāmatām un figūrām, kas ir ar ķīmiskiem nosaukumiem un Contumeliam gloriae Dei [37] laikā izdotas, kuras mēs savlaicīgi nosauksim un vaļsirdīgi to Sarakstu zināmu darīsim.

 

Un lūdzam visus zinātniekus ar šādām Grāmatām piesardzīgi apieties, jo ienaidnieks nepārstās sēt savas nezāles līdz tam laikam, kamēr tās Spēcīgais neiznīcinās.

 

Un tātad, aicinām, saskaņā ar Fra.C.R.C. uzskatiem, mēs, viņa brāļi, vēlreiz visus Eiropas zinātniekus, kas mūsu Famam (piecās Valodās izsūtītu), kopā ar latīnisko Confessionem lasīs, ar labprātīgu dvēseli mūsu lūgumu izpildīt, savas Mākslas cik var precīzāk un redzīgāk pārbaudīt, patreiz ar cītību nokomentēt un tad savus apsvērumus, Communicatio consilio [38] veidā vai singulatim [39] mums rakstiski drukā izziņot. Tad, neskatoties uz to, ka mēs nenosaucam mūsu patreizējo uzturēšanās vietu, līdz mums nonāks katra atsevišķā spriedums, lai kādā valodā tas nebūtu; neviens arī necietīs neveiksmi, kas atklāj savu vārdu, lai runātu ar kādu no mums vai izsakot vārdu no savas mutes, vai rakstiski, ja kas traucē.

 

Patiesībā runājam mēs pārliecībā: katrs, kas attieksies pret mums nopietni un vaļsirdīgi, savā dvēselē, ķermenī un vārdā taps priecīgs. Ja gan kāda sirds ir melīga vai tikai tiecas gūt vieglu peļņu, tas mums nekaitēs, bet sevi gan spēcīgā un galējā bojāejā iedzīs. Savukārt mūsu Ēkai, ja pat simts tūkstoši ļaužu to tuvumā redzēs, no bezdievīgās pasaules jāpaliek mūžam neskartai, nepostītai, neredzamai un pat pavisam apslēptai.

 

Sub umbra alarum tuarum Jehova [40]

 

* * *

PIEZĪMES

 

[1] Fama Fraternitatis citur tulkots arī kā Brālības Paziņojums.

[2] “Mazā pasaule.”

[3] “Dabas Grāmata.”

[4] “norādījumi.“

[5] “atziņas.”

[6] ”centru.”

[7]”ugunīgā Trijstūra.”

[8] ”no šīs mākslas visām jomām.”

[9] ”Aplis.”

[10] ”Lai notiek!”

[11] ”Lai iznīkst!”

[12] ”bez maksas.”

[13] ”Pasaules Apļi.”

[14] ”Sākums.”

[15] ”paļāvīgi.”

[16] ”Fortūnas.”

[17] ”Pēc 120 gadiem tikšu atvērts.”

[18] ”Šo universa kompendiju esmu darinājis vēl dzīvam esot sev par kapenēm.”

[19] ”Jēzus priekš manis viss.”

[20] ”Nekur nav tukšuma.”

[21] ”Likuma Jūgs.”

[22] ”Evaņģēlija brīvība.”

[23] ”Neaizskaramais Dieva Gods.”

[24] Septiņstūris - latīņu „heptagonum” hepta... + sengrieķu gōnia ‘stūris’.

[25] ”Theophrasti Paracelsi ab Hohenheim.” Vairāk zināms kā Paracelsus.

[26] ”ceļa.”

[27] ”dzīves.”

[28] ”Liecība.”

[29] ”Sēkla Jēzus sirdī iesēta. Šeit atrodas C.Ros.C. ķermenis, uz 120 gadiem no pasaules un draugu acīm tas apslēpts. Viņš cēlies no cildenas un slavenas Vācijas ģimenes un bija sava laika dižens vīrs, pateicoties dievišķajai atklāsmei, labai apmācībai un nenogurstošajiem centieniem, atrada viņš piekļuvi visam slepenajam un apslēptajam debesīs un cilvēka dabā. Savu ceļojumu laikā Arābijā un Āfrikā savāca viņš dārgumus, kuri vērtīgāki par Karaliskiem un Valdnieku, kas viņa laikam tomēr nebija paredzēti un tāpēc priekš viņa cienīgajiem pēcnācējiem apslēpti tika. Pēc tam, kad viņš visu pareizi bija nokārtojis, savas cēlās kārtas un sava vārda uzticamos mantiniekus iecēlis, kā arī atjaunināto pasauli uzbūvējis, kas visai Universa kustībai harmoniski atbilda, beidzot, sastādot drošu pārskatu visam, kas atgadījies, kas notiek un kas nākotnē notiks, pēc tam, kad vairāk kā simts gadus viņa svētceļojums ilga, bez kaitēm un slimībām, kuras viņš uz sava ķermeņa nekad neizjuta, un ne no kā cita neciešot, atsaucoties Dieva Gara aicinājumam, pieņemot apskāvienus un pēdējos skūpstus no saviem brāļiem, viņš, mūsu iemīļotais tēvs, visdārgākais Brālis, pats uzticamākais Skolotājs un uzticīgākais Draugs, atdeva savu apgaismoto dvēseli sava Kunga un Radītāja rokās. Viņa sekotāji viņu apslēpa uz 120 gadiem.”

[30] ”1. Fra.I.A., Fr.C.H. izvēlētais brālības vadītājs.

    2. Fr.G.V. M.P.C.

    3. Fra.R.C. jaunākais, Svētā Gara mantinieks.

    4. Fra.B.M. P.A., gleznotājs un arhitekts.

    5. Fr.G.G. M.P.I., kabalists.

No otrā apļa:

    1. Fra.P.A., Fr.I.O. sekotājs, matemātiķis.

    2. Fra.A., Fra.P.D. sekotājs.

    3. Fra.R., Uzvarētāja Kristus, tēva C.R.C. sekotājs.” 

 

[31] ”no Dieva dzimstam, Kristū mirstam, Garā atdzimstam.”

[32] ”Mazo pasauli.”

[33] ”Rīta Blāzma.”

[34] ”Ceturto Monarhiju.”

[35] ”Jēzu visās daļās.”

[36] ”Fui - zeltam, lai cik zelta nebūtu.”

[37] ”Dieva goda nozākāšanas.”

[38] ”kopēju uzskatu.”

[39] ”atsevišķi.”

[40] ”Tavu spārnu paēnā, Jehova.”

 

Antiquus Mysticusque Ordo Rosae Crucis

Text Box:

Kontakti:

 

 

AMORC starptautiskā mājaslapa (ar saitēm uz  esošām jurisdikcijām)

www.amorc.org

 

AMORC krievu valodas jurisdikcijas mājaslapa

www.amorc.org.ru

 

E-pasts: amorclv@inbox.lv