Rožkrustiešu utopija

 

 

„Visu cilvēku Dievs, visas dzīvības Dievs tajā Cilvēcē, par kuru mēs sapņojam”:

 

Šī ievada frāze rožkrustiešu utopijai piešķir lielāku garīgu nozīmi. Bez tam, tas nozīmē, ka šī utopija atrodas „visu cilvēku Dieva” aizgādībā, tas ir, tā adresēta visiem tiem, kuri protams tic Dievam, bet ne obligāti kādas noteiktas reliģijas ietvaros. Šis precizējums ir ļoti svarīgs, jo cilvēks var būt ticīgs, bet nebūt kristietis, jūdaists, islāma vai kādas citas reliģijas piekritējs, lai cik cienījamas tās nebūtu.

 

Mēs, rožkrustieši, Dievu neiedomājamies kā pārcilvēku, kurš mājo debesīs, kurš pret cilvēkiem izturas kā tēvs pret saviem bērniem, kurš ar cilvēku likteni rīkojas atkarībā no noskaņojuma. Mums Viņš ir Saprāts, Apziņa, Enerģija, Kosmiskais spēks, kas atrodas visa radītā pamatā, gan redzamā, gan neredzamā līmenī. Tā kā Viņš nav ne redzams, ne taustāms, Viņš izpaužas caur pasaules telpu, dabu un cilvēku kā fiziski un metafiziski likumi, kurus mēs varam iepazīt sevis un citu labā. Patiešām, šī izziņa ir laime, pēc kuras tiecas visi cilvēki, neatkarīgi no reliģiskās vai kādas citas pārliecības.

 

Visiem zināms, ka dažādā Dieva izpratne kļuvusi par cēloni daudziem reliģiskiem kariem un vēstures gaitā atņēmusi dzīvību miljoniem. Vēl jo vairāk noziegums tas ir tāpēc, ka visu karu pamatā ir reliģijās esošā izpratne par Dievu jeb Avataru, ar kuru cilvēki ir saistīti – Mozu, Budu, Konfūciju, Jēzu vai Muhamedu, ja jānosauc paši zināmākie. Taču ticīgais var būt pārliecināts tikai par vienu - ka Dievs ir viens, un visiem viens. Tad rodas jautājums: kāpēc jānogalina Viņa vārdā vienam otru, precīzāk, savas Dieva izpratnes dēļ? Šajā ziņā katrai reliģijai jābalstās uz iecietību, tai jākļūst par pirmo tikumu, kuru katru dienu jāpiekopj ticīgajiem. Un tā kā ticība ir jūtas, nevis viedoklis, tad pašam Dieva eksistences pieņemšanas faktam jākļūst par svarīgu iemeslu tam, lai visu reliģiju piekritēji viens otru cienītu un pat augstu novērtētu. Šī piezīme aktualizē starpreliģiska dialoga problēmu – dialoga, kuram jāpiešķir īpašu vietu, lai reliģiju padarītu par miera nostiprināšanas līdzekli starp cilvēkiem. Patiešām, šajā garīgo vērtību apmaiņā slēpjas atslēga ticīgo savstarpējai sapratnei.

 

Tomēr rožkrustiešu utopija atrodas ne tikai visu cilvēku Dieva aizgādībā. Tajā runāts arī par „Visas dzīvības Dievu”. Tas nozīmē, ka utopija attiecas ne tikai uz cilvēku, bet arī uz dabu, augiem un dzīvniekiem, visām dzīvām būtnēm uz Zemes. Šajā jautājumā būtu nepareizi uzskatīt, ka cilvēku valstība ir šķirta no citām un Radītāja acīs guvusi privileģētu vietu. Protams, cilvēki ir dzīvas būtnes, kuras ir visattīstītākās uz zemes, tādā nozīmē, ka tām piemīt pašapziņa, spēja domāt un ietekmēt savu likteni. Taču viņu dzīvība ir absolūti atkarīga no valstībām, kuras sauc par „zemākām”, kuras arī ir neatņemama Radības un Dievišķā plāna daļa. Bez tam, kā var domāt, ka dzīvība pastāv tikai uz mūsu planētas? Šodien speciālisti pasaules telpā uzskaitījuši miljardiem galaktiku, un katrā no tām apmēram simts miljardu sauļu. Tāpēc pamatoti var uzskatīt, ka kosmosā eksistē citas apdzīvotas pasaules – vienas varbūt vairāk attīstītas kā mūsējā, citas – varbūt mazāk. Domāt, ka tikai uz Zemes mīt dzīvība, nozīmē būt ierobežotam savā domāšanā, tas liecina par šīs atziņas piekritēju egocentrismu. Jebkurā gadījumā rožkrustiešu utopija aptver visu pasauli kopumā, tā neattiecas tikai uz cilvēci, un tas utopijai piešķir ekoloģisku aspektu.     

 

Ievada frāze beidzas ar vārdiem „tajā cilvēcē, par kuru mēs sapņojam”. Tas norāda uz to, ka rožkrustieši neapstājas pie sasniegtā, un uzskata, ka visu un katra interesēs cilvēce jāmaina. Starp citu, viņi nav vieni, jo daudzi cilvēki dažādās valstīs piekrīt šim uzskatam un dažādos veidos dara to zināmu savas valsts varai. Skaidri redzams, ka cilvēce nonākusi krustcelēs; kari, ekoloģiskas kļūmes, sociālas krīzes, nestabila ekonomika, morālu vērtību zudums, bailes no nākotnes utt. – tik daudz pazīmju, ka cilvēki meklē citu ceļu, un ka vairākums ir nelaimīgi, ieskaitot tos, kuriem nekā netrūkst materiālā ziņā. No rožkrustiešu viedokļa, šī kopīgā slimība rodas no tā, ka sabiedrība attīstās uz materiālu vērtību bāzes, un ir radies ārkārtējs un tai pašā laikā agresīvs individuālisms. Vienīgais līdzeklis, kā labot šo stāvokli – pārskatīt to vietu, ko cilvēce ieņem Radības vidū, un apzināti saistīt trīsvienību: Cilvēks – Daba – Dievs. Citiem vārdiem, civilizācijas sirdī jāielaiž garīgums, starp cilvēkiem jānodibina patiesa brālība un jāiemācās dzīvot harmonijā ar dabas likumiem.

 

Vārdi „cilvēce, par kuru mēs sapņojam” tāpat norāda uz utopisko aspektu. Šis teksts neapraksta pasauli, kāda tā ir šodien, nedz arī to, kāda tā būs tuvākajā laikā, bet to, par ko sapņo rožkrustieši, kādu viņi to redz nākošajos gadu simtos. Šajā ziņā rožkrustiešu utopija vadās no iztēles un līdzinās fantāzijai, kura varbūt nekad neīstenosies. Taču tās nopelns ir vismaz cerības uzturēšana par labāku nākotni, balstītu uz vērtībām, un kura spēj apvienot visus labas gribas cilvēkus. Vai tas nozīmē, ka visiem jāpiekrīt šīs utopijas idejām? Nē. Tādā gadījumā tās būtu dogmatiskas, kas būtu pretrunā tās garam. Utopija, pirmkārt, ir aicinājums domāt, gara pilnīgas brīvības apstākļos un iecietībā. Katrs ir brīvs nepiekrist šīm idejām, pilnīgi vai daļēji. Tāpat katram būtu jāsaprot un jāakceptē, ka ir kāds, kurš tām piekrīt…

 


Piezīme: Seržs Tusēns

Antiquus Mysticusque Ordo Rosae Crucis

Text Box:

Kontakti:

 

 

AMORC starptautiskā mājaslapa (ar saitēm uz  esošām jurisdikcijām)

www.amorc.org

 

AMORC krievu valodas jurisdikcijas mājaslapa

www.amorc.org.ru

 

E-pasts: amorclv@inbox.lv